Budisma rašanās vēsture


Rakstīt par Budu ir gandrīz tas pats, kas īsumā aprakstīt Visuma eksistenci, proti, gandrīz neveicami, tomēr, nepretendējot uz vēsturiska darba precizitāti, var mēģināt aplūkot parādību, kuras pirmsākumi meklējami divarpus tūkstošus gadu senā pagātnē, un kas ir pazīstama kā budisms.

Nevienam nav noslēpums, ka budisms – tāds, kādu to šodien pazīstam – iesākās ar pavisam konkrētu vēsturisku personu – Šākjamuni Budu, kurš, kā uzskata zinātnieki un budas mācības sekotāji, ieradās pasaulē apmēram pirms 2500 gadiem. Lai turpmāk nerastos juceklis, paskaidrošu, ka vairumā darbu sastopami divi vārdi – Buda (ar lielo sākuma burtu) – un buda (ar mazo). Tā nav redaktora kļūda – šie vārdi apzīmē divus jēdzienus. Ar lielo burtu rakstītais attiecas uz vēsturisko Šākjamuni Budu, un ar mazo – uz apskaidrotu būtni, budu, turklāt šeit var nebūt runa par mūsu pasaules sistēmu un mūsu Šākjamuni Budu.

Ja runājam par budu kā par kosmiska mēroga parādību, ir interesanti palūkoties, kā tas aprakstīts senajos avotos. Ir sacīts, ka pasauļu sistēmas ir trauki, ko radījusi budu nebeidzamā līdzcietība un būtņu darbi. Šīs bezgalīgās pasauļu sistēmu telpas simbols ir Buda Vairočana, un katrā viņa ķermeņa porā ir izvietojušās pasauļu sistēmas, tik daudzas, cik ir putekļu daļiņu. Un lotosos, kas smaržodami peld Budas plaukstās, atrodas divdesmit piecas pasauļu sistēmas, kas izvietojušās cita virs citas. Trīspadsmitajā no šīm sistēmām atrodas tāda, kas sastāv no miljards pasaulēm, un katrā no tām ir četri kontinenti. Dienvidu kontinents saucas Džambudvīpa jeb Sārto Ābolu Kontinents, kur centrālā vieta ir Vadžrāsana, un tieši šeit rodas tūkstoš apskaidrotie budas ķermeņi, kas sasniegs apskaidrību un griezīs Dharmas ratu. Šobrīd uz mūsu Zemes vēl eksistē mācība, ko dāvāja Šākjamuni Buda, kas ir ceturtais no šīs tūkstoš budu plejādes, taču pirms viņa dāvāt mācību bija jau nākuši trīs budas. Tātad Šākjamuni Buda ir viena no apskaidrotām būtnēm, kas apmeklē mūsu kontinentu, lai vērstu plašumā mācību, ko dēvējam par budismu, un viņiem ir viens vienīgs mērķis – parādīt dzīvajām būtnēm ceļu uz atbrīvošanos no ciešanām un palīdzēt iemantot budas stāvokli. Proti, kļūt līdzīgiem viņiem pašiem – budām.

Vēsturiskais Šākjamuni Buda, kā sacīts, ir dzimis Šākja ķēniņu dzimtā dzelzs pērtiķa gadā – 563. gadā pirms mūsu ēras Lumbinī (pašreizējās Nepālas dienvidos). Budas piedzimšanu ievadīja brīnumainas zīmes: Budas māte Māijādevī ieņemšanas dienā sapnī redzēja, ka viņā ieiet pelēks (citos avotos minēts balts) zilonis, un arī bērna piedzimšana bija neparasta – no mātes labā sāna, un pilnīgi bez sāpēm. Orākuls pareģoja, ka zēns, pasaulē palikdams, valdīs pār četriem kontinentiem, taču, atsacīdamies no pasaulīgas dzīves, kļūs par budu. Budas māte nomira septiņas dienas pēc dzemdībām, un par Sidhartu (tā bērnu nosauca) tika uzticēts gādāt trīsdesmit divām auklēm. Sidhartas tēvs ķēniņš Šudhodana bija neizsakāmi priecīgs, ka dēls kļūs par pasauļu valdnieku un nevēlējās ne dzirdēt par to, ka viņš varētu no pasaules atsacīties. Tā puika auga ķēniņa pilī, uzrādīdams vislabākās sekmēs mācībās un sportā. Taču gan ķēniņš Šudhodana, gan galminieki baidījās, ka princis var kļūt par mūku, tāpēc pils vārti tika stingri apsargāti. Tomēr princis ar sava uzticamā kalpa palīdzību izkļuva no pils un skatīja vaigā četras nepastāvības un ciešanu zīmes – piedzimšanu, novecošanu, slimības un nāvi. Tā, juzdams nepatiku pret nepastāvības caurausto ciešanu realitāti, kurai ir pakļautas pat viscildenākās būtnes, viņš apņēmās atsacīties no pasaules. Sidharta izlavījās no pils un devās pie labākajiem skolotājiem, kas solīja atbrīvi no pasaulīgajām ciešanām. Sešus gadus Sidharta praktizēja kontemplāciju un askēzi, dienā pārtikdams no viena rīsu grauda un piliena ūdens un vēlāk vispār atsacīdamies no ēdiena, tomēr, vīlies šajā ceļā, viņš kopā ar pieciem draugiem devās uz Vadžrasanu. Ceļā bramina meita Sudžata pasniedza bada novārdzinātajam Sidhartam bļodiņu rīsa ar krējumu, un viņa ķermenis tūlīt par atguva veselīgo izskatu un zeltaino nokrāsu. Zāles pļāvējs Svastika piedāvāja Budam klēpi kušas zāles, mīkstu un vieglu kā spalviņa; paklājis to un sakrustotām kājām apsēdies Vadžrasanas pašā vidū, bodhi koka pakājē, Buda apsolīja: Lai mans ķermenis izkalst, lai šis ādas un kaulu lēvenis sapūst, es neizkustēšos, pirms būšu sasniedzis apskaidrību. Un viņš iegrima meditācijā, kas uzvar pasauli. Ir sacīts, ka māru (šķēršļu, maldu) valdnieks lika lietā visus spēkus, lai novērstu bodhisatvu no ceļa uz pilnīgu apskaidrību. Piesaucis par liecinieci zemi, bodhisatva turpināja mīlestības un līdzcietības meditāciju, un ienaidnieks tika pieveikts. Tā pašā rītausmā bodhisatva, princis Sidharta iemantoja no divējības brīvu, pilnu apskaidrību.

Sasniedzis apskaidrību, Buda septiņas nedēļas klusēja, neatbildēdams uz lūgumiem dalīties savā dziļajā apgaismībā, un tad, uzklausījis dievu un cilvēku lūgumus, bilda: Esmu atradis nektāram līdzīgu mācību – dziļu, miernesīgu, vienkāršu, nesaliktu. Ja to mācīšu, neviens nesapratīs. Palikšu klusumā šeit, mežā. Neraugoties uz atteikumu, dievi turpināja lūgt Budu, dāvājot viņam simboliskas veltes, līdz beidzot viņš piekrita sniegt mācību tiem skolniekiem, kas bija piemēroti trauki. Un tādi bija tikai pieci – daudzi negribēja pieņemt Budas mācību, jo viņš bija atsacījies no askēzes – un tāpēc pirmie klausītāji bija tie paši pieci senie draugi un astoņdesmit tūkstoši dievu. Tā iesākās mācību dāvāšanas vēsture; vēlāk mācības tika apkopotas, un šodien ir pazīstamas ar nosaukumu budisms. Kaut Budas mutisko mācību un vēlāko komentāru skaits ir milzīgs, vairums zinātnieku un praktiķu ir vienojušies, ka visas Budas mācības (jeb dharma) nosacīti iedalāmas trīs kategorijās. Pirmā mācība (jeb pirmais mācību rata pagrieziens), kas sekotājiem tika dota Briežu parkā netālu no Vārānasī, šodien ir pazīstama kā Vinaijapitaka (jeb Sūtrapitaka), un tā pamatā māca augstu morālo disciplīnu. Vinaijapitakas sūtras apraksta jogisko prakšu – arī kontemplācijas un tikumiskās stājas – secību. Pirmajiem skolniekiem Buda dāvāja arī mācības par Četrām Cildenajām Patiesībām, kas ir budisma doktrīnas pamats.

Vēlāk Grifu Kalnā (Radžagrihā) Buda grieza dharmas ratu, dodams pasaulei mācību par izpausmes un tukšuma vienotību, par Mahājānas sirdi – Pradžņāpāramitu. Tāpat mācība bija par bodhisatvas solījumiem, atbrīves sasniegšanas ceļa līmeņiem un par meditācijas veidiem.

Trešais pagrieziens notika Šrāvastī (Te jāteic, ka apzīmējums ir nosacīts; šī cikla mācības ir sniegtas arī citās vietās, taču tās visas attiecas uz to pašu mācības šķautni), kur Buda sniedza mācības par absolūto dabu, kas veltītas patiesās realitātes apjēgsmei, tam, kā attīstīt augstāko izšķirtspējīgo viedumu, kā nomierināt traucējošās emocijas, kā arī mācību par tatāgatas būtību (tatāgatagarbhu), kas runā par visu parādību sākotnēju tīrību.

Runājot par Vadžrajānu, mēdz pieminēt arī ceturto rata pagriezienu, taču tās ir tikai teorētiskas diskusijas par filozofisko mācību klasifikāciju. Budisma trīs pamatvirzieni pamatojas uz trim mācību rata pagriezieniem: Sūtrajāna (Hinajāna) izriet no rata pirmā pagrieziena, Mahājānas avots ir otrais pagrieziens, un Vadžrajāna izriet no rata trešā pagrieziena doktrīnas. Iedalījums gan ir pavisam nosacīts, jo Budas mācība ir vienots veselums, un katrs virziens satur abu pārējo elementus, akcentējot konkrētu aspektu. Vadžrajānas prakse nevar būt veiksmīga bez Sūtrajānas tikumiskās stājas, bez Mahājānas pareizās motivācijas un tukšuma apjēgsmes.

Un atkal atgriežamies pie Budas dzīves un mācības vēsturiskā aspekta: iemantojis apskaidrību, Buda, mācekļu (kas ir budistu Sanghas pamats) pavadīts, četrdesmit piecus gadus ceļoja tagadējā Indijā un Nepālā un sniedza mācības un norādījumus, līdz Kušinagarā aizgāja parinirvānā, tādējādi vēlreiz parādot negrozāmo pastāvīgas mainības un visa saliktā iziršanas likumu.

Kas ar Budas mācībām notika pēc viņa nāves? Kāpēc mācība neiznīka, bet gan gluži otrādi – pieņēmās spēkā un auga augumā, līdz pat šai dienai saglabādama svaigumu un vitalitāti, kaut nav ne raksta galiņa, kas būtu tapis, Budam dzīvam esot?

Senās Indijas tradīcija neparedzēja mācības pierakstīšanu, bet gan tās iegaumēšanu. Kad skolotājs aizgāja, sekotāju vidū pastāvot atšķirīgam izpratnes līmenim, sākās strīdi par Budas sacīto, tāpēc gadu pēc viņa parinirvānas Budas skolnieki (jeb Sangha) sanāca, lai apspriestos. Magadhas ķēniņa aicināti, piecsimt arhati sapulcējās Banjana alā Radžagrihā. Šajā saietā Ānanda, viens no arhatiem, Budas tuvākajiem mācekļiem, runāja Sūtrapitakas mācību, Upāli – Vīnaijapitakas, un Mahākāšjapa – Abhidarmapitakas mācību. Tās visas tika runātas no galvas, piecsimt arhatiem klātesot. Tā tapa šo mācību oficiālais kanons.

Otrais saiets simt desmit gadus pēc Budas aiziešanas ķēniņa Ašokas aizgādībā notika Vaišali. Tad sanāca septiņi simti arhatu. Šoreiz galvenais uzdevums bija noskaidrot Sanghas pieļautās kļūmes. Sekoja Sūtrapitakas, Vīnaijapitakas un Abhidharmapitakas lasīšana, un saskaņa Sanghā tika atjaunota. Tāpat ir sacīts, ka pēc otrās sanākšanas mūki sāka pierakstīt mācības.

Trešo sanāksmi sasauca vairākus simtus gadus pēc Budas aiziešanas parinirvānā. Ar laiku radās vairāki disciplīnas noteikumus saturošās Pratimokšas Sūtras traktējumi. Tas izraisīja tradīcijas sadalīšanos astoņpadsmit skolās. Trešās sanākšanas laikā un pēc tās Vīnaijapitaka un pārējās mācības tika pierakstītas. Trešās sanākšanas precīza vieta un laiks nav zināms.

Nākamais būtiskais posms Budas mācības attīstībā un izplatībā bija ķēniņa Ašokas valdīšanas laiks aptuveni mūsu ēras 260. gadā. Šī valdnieka dzīve ir visai neparasta un leģendām apvīta. Ir sacīts, ka viņš pievērsās Budas mācībai pēc Kalingas valsts asiņainas iekarošanas. Būdams šausmās par saviem asinsdarbiem, Ašoka pieņēma filozofiju, kuras pamatu pamats ir mīlestība un līdzcietība, un sāka būvēt ceļus, dziednīcas, sūtīja emisārus uz citām zemēm, lai Budas mācību vērstu plašumā. Tā mācība nonāca Šrilankā un senajā Grieķijā. Ašokas aizgādībā notika vēl viens Budas sekotāju saiets. Tā mērķis bija attīrīt Sanghu no askētiem, kurus pievilka paša ķēniņa aizbildnībā esošā Budas mācība.

Pēc Ašokas nāves, apmēram līdz mūsu ēras 10. gadsimtam Budas mācība Indijas teritorijā koeksistēja ar hindu tradīciju un izplatījās Dienvidaustrumu Āzijā.

Šajā laikposmā, aptuveni mūsu ēras 7. gadsimtā, Budas mācība nonāca arī Tibetā. Iesakņošanās Tibetā nebija viegla, jo sākumā pretim stāvēja vietējās aristokrātijas atbalstītā šamaniskā Bon tradīcija. Tomēr, pateicoties Tibetas ķēniņu pūliņiem un lielajiem skolotājiem Padmasambhavam un Šāntarakšitam, Budas mācība pakāpeniski ieņēma savu vietu Tibetā, īpaši Mahājānas un Vadžrajānas tradīcijas, kas uzsūca arī Bon tradīcijas. Tā Budas mācībai bija laimīga iespēja, jo, Indijā ienākot musulmaņu valdniekiem, Budas mācība tur gandrīz pilnībā iznīka, taču praktiski visi svētie teksti tobrīd jau bija pārtulkoti tibetiešu valodā, un šobrīd daudzi teksti eksistē tikai tajā. Šie tulkojumi ir tik nevainojami, ka tos bez pūlēm iespējams atkal iztulkot sanskritā, turklāt šis tulkojums sakrīt ar vēl atrodamajiem sanskrita oriģināliem. Ne velti daudzus budisma tekstus ievada pateicība tulkotājiem, kuri ne vien pārvaldīja valodas, bet arī bija izcili praktiķi, un tāpēc tekstu jēga un svētība ir saglabāta.

Budisma vēsture Tibetas teritorijā saistās ar dievībām un leģendārām figūrām, kas atbilstoši tradīcijai tiek uzskatītas par Budas mācības iesakņotājām Tibetā. Šeit tā pamatā izplatījusies divās plūsmās, kas ir veco tulkojumu un jauno tulkojumu tradīcija. Apmēram mūsu ēras 7. gadsimtā iedibinās veco tulkojumu skola – Ņjingma, un tās spilgtākie pārstāvji ir leģendārais valdnieks Songcens Gjalpo un Padmasambhava jeb Guru Rinpoče. Jauno tulkojumu skola attiecināma uz mūsu ēras 10. - 11. gadsimtu. Tradīcijas aktīva attīstība uz laiku pārtrūka bon tradīcijas piekritēja valdnieka Langdarmas laikā. Tāpat cilvēki, neiedziļinoties seno Indijas tekstu smalkajā simbolismā un filozofijā, pārņēma Vadžrajānas tradīciju, savienodami to ar šamanismu, kam bija raksturīga aizraušanās ar seksu un nežēlīgums, ignorējot Budas mācības sirdi – mīlestību un līdzcietību. Lai vērstu stāvokli uz labu, Tibetas valdnieki turpināja aicināt skolotājus, tā veicinādami otro mācības vilni no Indijas. Pateicoties viņiem un nenogurdināmam tibetiešu tulkotāju darbam, radās jauno tulkojumu skolas – Kadam, Sakja un Kagju. Skolu dažādību noteica tas, ka Tibetā ieradās skolotāji un praktizētāji no dažādām Indijas daļām, atnesdami katrs savas tradīcijas. Bieži vien skolnieki mācījās pie vairāku tradīciju lamām, notika skolu saplūsme, tāpēc liela daļa mācību un prakšu nedaudz atšķirīgā formā tiek lietotas visās budisma skolās.

© Viktorija Paukova, 2015
tulkojums © Tamara Ringa, 2015